Definīcija: No indoeiropiešu pirmvalodas mantota morfonoloģiska vokālisma mija saknes un afiksu morfēmās, kas izpaužas vārddarināšanā (nes-t : nas-t-a; snig-t : snieg-s; pērk-uon-s, izloksnēs arī pērk-aun-s, pērk-ūn-s) un formveidošanā (vilk-t : velk-u; krau-t : krāv-u). Mantotā patskaņu mija var būt kvantitatīva (nes-t : nēs-ā-t; dzer-t : dzēr-u) un kvalitatīva (zel-t : zaļ-š; krims-t : kremt-u). Latviešu valodā ir trīs mantotās patskaņu mijas rindas — i-rinda, e-rinda un u-rinda, katrā rindā iespējamas trīs kvantitatīvas pakāpes — pilnā pakāpe (zel-t : zaļ-š), stiepuma pakāpe (zēl-a : zāl-e) un zuduma pakāpe (zil-s). Vēsturiskajā valodniecībā mantotās patskaņu mijas apzīmēšanai lieto arī terminu ablauts, latviešu valodniecībā — alternācija.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
