Definīcija: Valodniecības metode, kurā pēta pēc dažādām, galvenokārt hronoloģiskām, lokālām vai tematiskām, pazīmēm vienotu tekstu vai runas aktu kopumus, parasti saistībā ar ekstralingvistiskajiem faktoriem, kas ir būtiski šiem tekstiem vai runas aktiem.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007