Definīcija: Teikuma palīgloceklis, kas pakārtots lietvārdam vai tā aizstājējam un nosauc attiecīgās reālijas pazīmi. Latviešu valodā apzīmētājs parasti izteikts ar īpašības vārdu (arī skaitļa vārdu, vietniekvārdu, lokāmo divdabi) vai lietvārda ģenitīvu, piemēram, Meža ielokā stāvēja mazs namiņš. ◊ saskaņots apzīmētājs; nesaskaņots apzīmētājs
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
ENsignifier
LVapzīmējošais
RUозначающее
DEDesignator
Definīcija: Valodas zīmes teorijā — valodas zīmes materiālais apvalks, kas nesaraujami saistīts ar saturisko pusi jeb nozīmi.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
