Definīcija: Bojājums izolācijā starp fāzi un zemi vai starp fāzēm, bojājuma vietā saglabājoties tik lielai pretestībai, ka spriegums starp bojātām fāzēm vai starp fāzi un zemi būtiski nesamazinās.
Elektroenerģētikas pamatterminu skaidrojošā vārdnīca — R., Jumava, 1997