Definīcija: 1. Kulta celtne kristīgo konfesiju dievkalpojumiem, ko veido divas daļas: altāris un dievlūdzējiem domātā daļa. Baznīcas parasti ir sava laika arhitektoniskā stila raksturīgākais paraugs. Arhitektoniskā savdabība un ilgstoša pastāvēšanas vēsture daudzas baznīcas padarījusi par vēstures un arhitektūras pieminekļiem, iecienītiem un bieži apmeklētiem tūrisma objektiem. Baznīcās nereti atrodas izcili mākslas šedevri un vēstures priekšmeti.
2. Vienas konfesijas ticīgo organizācija ar noteiktu kultu, organizatorisko struktūru un dogmatiku.
3. Pasaulē vai noteiktā teritorijā pastāvošo reliģisko institūtu kopums.
Tūrisma un viesmīlības terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2008
