Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Aizsargājama dabas teritorija, kas pārstāv noteikta apvidus dabas un kultūrvēsturiskas vērtības un kas ir piemērota sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai. Dabas parkus veido apvidos ar īpatnējām gleznainām ainavām, nozīmīgiem dabas un kultūrvēsturiskiem objektiem, tajos notiek dabas aizsardzības un ainavu veidošanas pasākumi, ierīkotas vietas atpūtai, maršruti pastaigām, mācību un izziņas takas. Pirmie dabas parki pasaulē tika izveidoti XX gs. sākumā Vācijā, vēlāk — Francijā, Beļģijā. Latvijā 2002. gadā bija izveidots 21 dabas parks (Daugavas un Abavas ielejas, Gaiziņkalna, Tērvetes u. c.).