Definīcija: 1. Cilvēka spēja noteikt savu atrašanās vietu apvidū vai kartē.
2. Orientierista spēja ar dažādu ierīču (karte, plāns, kompass, globālā pozicionēšanas sistēma GSP) palīdzību vai pēc dabiskiem orientieriem (Saule, Mēness, zvaigznes utt.) noteikt debespuses.
Tūrisma un viesmīlības terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2008