Definīcija: Valodniecības apakšnozare, kurā pēta valodu kā kultūrvērtību, valodas lietojumu noteiktā valodas attīstības posmā, izzina valodas sistēmas attīstības likumības un tendences un uz to pamata izstrādā ieteikumus (paraugus) valodas optimālam lietojumam, sekmējot izteiksmes skaidrību un bagātināšanos un valodas ilgtspējīgu attīstību.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
ENculture of language*; language culture*
LVvalodas kultūra
RUкультура языка
DESprachkultur
Definīcija: Literārās valodas kā tautas kopvalodas kopšana, uzturēšana atbilstībā pareizrakstības un pareizrunas normatīvajām prasībām un lietošana, prasmīgi izvēloties konkrētai saziņas situācijai atbilstošus izteiksmes līdzekļus. Augstākais līmenis valodas kultūrā ir valodas meistarība.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
ENculture of speech; speech culture
LVrunas kultūra
RUкультура речи
DESprechkultur; Sprachkultur
Definīcija: Valodas sistēmas potenciālo iespēju un labāko valodas paraugu īstenošana ikdienas saziņas procesā (runā) saistībā ar noteiktu lingvistisko un komunikatīvo (saskarsmes) īpašību kopumu, kas ietver vārdu pareizu izrunu, runas intonējumu, kā arī atsevišķas ekstralingvistiskās pavadparādības — mīmiku, žestu, attieksmi pret runas partneri, runas akta atbilstību konkrētajai runas situācijai. Latviešu valodā tradicionāli ‘runas kultūras’ jēdzienu mēdz ietvert ‘valodas kultūras’ jēdzienā.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
