Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Valodas pamatvienība. Mazākā patstāvīgā nozīmīgā valodas leksiskās sistēmas vienība — skaņu (resp. burtu) kombinācija (retāk arī atsevišķa skaņa resp. burts) —, ar kuru apzīmē (nosauc) kādu priekšmetu, parādību, norisi, pazīmi vai citu nojēgumu vai attieksmi starp tiem. Vārdā apvienojas fonētiskā (skaņu resp. burtu kompleksa), gramatiskā (morfoloģiskās struktūras) un semantiskā (nozīmes) pazīme. Vārdu kā teikuma sastāvdaļu rakstos no citiem vārdiem atdala ar atstarpēm. ◊ atslēgvārds (sk.); atvasināts vārds (sk.); divzilbīgs vārds; palīgvārds (sk.); personvārds (sk.); svešvārds (sk.); vārdu krājums (sk.)