Definīcija: 1. Kopš agrīnās kristietības pazīstama ticīgo organizācijas forma, kurā apvienojas vienas konfesijas ticīgie pēc dzīvesvietas vai, retāk, pēc profesionālā principa, lai kopīgi piedalītos reliģiskajās ceremonijās. Draudzei ir sava baznīca vai lūgšanu telpa un savs priesteris, vēsturiski bijušas savas skolas un kapsētas, kā arī pienākums veikt iedzīvotāju uzskaiti un tiesības izsniegt apliecinošus dokumentus. Draudzes locekļu skaitam pārsniedzot baznīcas ietilpību, tiek veidota jauna draudze vai paplašināta esošā baznīca. Priesteris tradicionāli apmetas draudzes baznīcas tuvumā, izveidojot pastorāta ēku kompleksu.
2. Tradicionāli kristīgās valstīs - mazākais teritoriālais iedalījums.
Tūrisma un viesmīlības terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2008
