Definīcija: Latīņu raksta veids, kam raksturīgi burti ar noapaļotām kontūrām, piemēram, A a, B b, C c. Lielie burti izveidojušies no kapitālraksta, mazie — no karolingu minuskuļa. Antīkva lietota kopš 14.–15. gs. līdz mūsdienām. Paraugs:
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007