Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Iedzimtības likumi, ko 1865. g. atklāja G. Mendelis un 20. gs. sākumā noformulēja viņa sekotāji. Pamatojoties uz Mendeļa likumiem, ir izdarīts vispārīgas nozīmes secinājums par relatīvi pastāvīgiem, diskrētiem iedzimtības faktoriem jeb gēniem, kas eksistē dažādās alēliskās formās. Tomēr Mendeļa likumiem pašiem ir ierobežota nozīme, jo tie attiecas tikai uz diploīdiem, kas vairojas dzimumiski, un uz pazīmēm, kas pieder pie dažādām saistības grupām. I Mendeļa likums, pirmās hibrīdu paaudzes pazīmju dominēšanas jeb vienveidības likums: visiem homozigotisko vecākformu F1 hibrīdiem ir dominantās pazīmes. II Mendeļa likums, hibrīdu skaldīšanās likums: otrajā paaudzē pēc F1 hibrīdu pašapaugļošanās parādās īpatņi tiklab ar dominanto, kā arī ar recesīvo pazīmi skaitliskā attiecībā vidēji 3:1. Īpatņi ar recesīvo pazīmi, tāpat arī 1/3 īpatņu ar dominanto pazīmi turpmākajās paaudzēs pēc pašapaugļošanās paliek konstanti, turpretī 2/3 īpatņu ar dominanto pazīmi turpina skaldīties tāpat kā otrajā paaudzē. III Mendeļa likums, pazīmju neatkarīgās kombinēšanās likums: krustojoties vecākiem, kuri atšķiras ar vairākām pazīmēm, hibrīdu skaldīšanās vienā alternatīvo pazīmju pārī notiek neatkarīgi no skaldīšanās citos pazīmju pāros, tāpēc veidojas visas iespējamās vecākformu pazīmju kombinācijas. Sk. arī mendelisms.