EN consonant[ic]
LV konsonantisks
RU консонантный
DE konsonantisch
Definīcija: Fonoloģijā — tāds, kas norāda, ka skaņas izrunā vokālajā traktā ir būtisks šķērslis, ko rada vai nu divi aktīvie runas orgāni, savstarpēji tuvojoties, vai arī viens aktīvais runas orgāns, kas tuvojas kādam pasīvajam runas orgānam. Viena no fonoloģiskajām šķīrējpazīmēm. Piemēram, latviešu valodā visi līdzskaņi ir konsonantiski [+ konsonantiski], līdzskaņi . un . var būt un var nebūt konsonantiski [+/– konsonantiski].
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
