Definīcija: Fonoloģijā — šķīrējpazīme, kas primāri balstās uz segmenta akustisko, nevis artikulāro raksturojumu. Galvenās akustiskās pazīmes fonoloģijā ir balsīgs; bemolēts jeb pazemināts; diezēts jeb paaugstināts; akūts; grāvs; kompakts; difūzs.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007