Definīcija: Tāds populācijas stāvoklis, kad vairākās cita citai sekojošās paaudzēs saglabājas nemainīga populācijas ģenētiskā struktūra, t. i., noteiktas gēna dažādo alēļu frekvences. Sk. arī Hārdija—Veinherga likums.
Ģenētikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981