Definīcija: Bibliotekārās apstrādes metode, pēc kuras, aprakstot iepieddarbus u.c. dokumentus, sniedz par tiem tikai ziņu minimumu, kā arī klasificē bez detalizācijas (lielās grupās, pa pamatnodaļām u.tml.), lai paātrinātu un atvieglotu to kataloģizēšanu.
Bibliotēku fondi un katalogi. Terminoloģiska vārdnīca — R., LNB, 1993