Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Valodas, kurās vārdi parasti sastāv no vienas vai vairākām saknēm bez afiksiem, piemēram, ķīniešu valodā guņ ‘darbs’, žeņ ‘cilvēks’, guņžeņ ‘strādnieks’. Vārdi nav lokāmi, gramatiskās nozīmes un sintaktiskos sakarus izsaka galvenokārt ar vārdu kārtu, piemēram, ķīniešu valodā Vo bu pa ta ‘Es nebaidos viņa’, bet Ta bu pa vo ‘Viņš nebaidās manis’, arī ar palīgvārdiem, ar muzikālo uzsvaru, intonāciju. Izolējošajās valodās ir arī vārdi (gan patstāvīgie, gan palīgvārdi), ar kuriem var izteikt gramatiskās nozīmes, piemēram, daudzskaitli ķīniešu valodā izsaka ar meņ — guņžeņmeņ ‘strādnieki’, īslaicīgu darbību — ar darbības vārda atkārtojumu kaņ-kaņ ‘paskatīties’. Pie izolējošajām valodām pieder ķīniešu, vjetnamiešu, birmiešu un citas sinotibetiešu saimes valodas, kā arī dažas Rietumāfrikas valodas.