Definīcija: Paņēmiens, kurā atsevišķu pārraides kanālu izveidošanai izmanto ortogonālus signālus, piemēram, blīvēšanas, komutācijas vai daudzkāršās piekļuves operācijās; šādi signāli ir atšķirami pat tad, ja izmanto kopējas frekvenču joslas un kopējus laika intervālus.