Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Dabas objekti un parādības (piemēram, baltās naktis, polārblāzma), kurus izmanto tiešam un netiešam patēriņam. Dabas resursus izmanto arī kā darba līdzekļus, enerģijas avotus, kā izejvielas un materiālus, patēriņa priekšmetus, kā arī rekreācijai un izziņai. Dabas resursu savdabība un daudzveidība ir viens no tūrisma attīstības priekšnoteikumiem.

Definīcija: Dabas apstākļu un dabas ķermeņu (vai to grupu) daļa, kas konkrētā ražošanas vēsturiskās attīstības pakāpē ir pietiekami izpētīta, lai to izmantotu cilvēku eksistences, sabiedrības materiālo un kultūras vajadzību apmierināšanai. Δ galvenie veidi ir: saules un vēja enerģija, paisuma un bēguma (plūdmaiņu) enerģija, zemes iekšējais siltums, ūdens, gaiss, augsne, minerālizrakteņi, augi un dzīvnieki. Δ avoti var būt: praktiski neizsmeļami (saules un vēja enerģija) vai izsmeļami. Izsmeļamie Δ avoti savukārt ir: atjaunojami (augu un dzīvnieku valsts, atsevišķi izrakteņu veidi) un neatjaunojami (lielākā daļa zemes dzīļu minerālu resursu). Δ kļūst par ekonomiskiem resursiem tikai tajā gadījumā, ja tie tiek iesaistīti saimnieciskajā apritē. Δ ir ražošanas nepieciešamais priekšnosacījums un tās paplašināšanas dabiskā bāze. Ekonomikas teorijā Δ aplūko kā vienu no ražošanas faktoriem (sk. zeme).

Definīcija: Atjaunīgo, neatjaunīgo un pastāvīgo enerģijas, minerālo un biotisko zemes un vides elementu kopums ar potenciālu vērtību cilvēkam. Eurodicautom