Definīcija: Valoda, kas valstī ar likumu pasludināta par īpašā valsts aizsardzībā esošu un kam ir noteikts juridiskais statuss, saskaņā ar kuru tā valstī tiek izmantota tiesību aktos, tiesvedībā, lietvedībā un veic visas sabiedriskās funkcijas, sekmējot sabiedrības integrāciju. Parasti valsts valoda ir tās nācijas valoda, kas izveidojusi valsti vai ir vadošā valstī. Retāk valstī ir vairākas valsts valodas. ◊ valsts valodas likums
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
ENofficial language
LVoficiālā valoda
RUофициальный язык
DEoffizielle Sprache
Definīcija: Valoda, kam valstī piešķirts oficiālo dokumentu valodas statuss. Valstīs ar vairākām vietējām valodām var būt vairākas oficiālās valodas. Piemēram, Eiropas Savienībā katrai dalībvalsts valsts valodai piešķirts Eiropas Savienības oficiālas valodas statuss, kas nosaka to lietojumu tiesību aktos. Dažās valstīs šo terminu lieto kā sinonīmu valsts valodai.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
ENofficial language
LVoficiālā valoda
RUофициальный язык
DEoffizielle Sprache; Amtssprache
Ekonomikas, lietvedības un darba organizācijas termini (ELDO) — R., 1995