Definīcija: Valodniecības virziens, kurā, balstoties uz uzskatu par valodu kā zīmju sistēmu, pēta galvenokārt valodas struktūru, t. i., valodas sistēmas elementu iekšējos, būtiskos, stabilos sakarus.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007