Definīcija: Spēkratu teorijas daļa, kas pēta spēkratu iespēju attīstīt darba ātrai paveikšanai pietiekamu vilces spēku. Transporta spēkratu vilces dinamiku raksturo spēja pārvadāt kravu un pasažierus ar noteiktos apstākļos maksimāli iespējamo vidējo ātrumu, uzrāve un pārvaramie kāpumi. Laba vilces dinamika ir viens no svarīgākajiem spēkratu ražīguma nosacījumiem.
