Definīcija: Vēsturiskajā fonētikā — viena no indoeiropiešu pirmvalodas kvantitatīvās patskaņu mijas pakāpēm, kurā mijas gari patskaņi *ē resp. *ō vai *ēR — *ōR, piemēram, grieķu valodā pátēr ‘tēvs’ — propatōr ‘sentēvs’; latviešu valodā vēlām — uola < *vuola, ēdām — uods.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007