Definīcija: (optikā) Gaisma starp diviem telpas punktiem izplatās pa to ceļu, pa kuru izplatīšanās laiks ir minimāls, maksimāls vai vienlīdzīgs salīdzinājumā ar pārējiem ģeometriski iespējamiem ceļiem starp šiem punktiem. Principu formulējis P. Fermā (1662).
B. Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 1989