Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Spontāns atoma kodola radioaktīvās pārvēršanās process, kurā kodols izsviež elektronu (β^– radioaktivitāte) vai pozitronu (β⁺ radioaktivitāte) un pārvēršas par kāda cita ķīmiskā elementa atoma kodolu. Kopā ar elektronu vai pozitronu kodols izsviež arī neitrīno (antineitrīno). β radioaktivitātē ietilpst arī elektrona satveršanas process, kurā atoma kodols satver kādu no sava apvalka elektroniem. Dabā sastopamie β radioaktīvie elementi parasti ir β^– radioaktīvi. β radioaktivitāte ir visizplatītākais radioaktivitātes veids. β radioaktīvo elementu pussabrukšanas periodi ir no sekundes daļām līdz 10⁹ gadu. β radioaktivitāte izskaidrojama ar protonu un neitronu savstarpējo pārvēršanos kodolā.