Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Elektriski neitrāla elementārdaļiņa, kuras miera masa un magnētiskais moments ir ļoti mazi vai vienādi ar nulli, bet spins — 1/2. Neitrīno piemīt ļoti liela caurspiešanās spēja, un tā brīvais noskrējiens salīdzināms ar Visuma zināmās daļas rādiusu. Neitrīno dzīves laiks praktiski ir bezgalīgi liels. Neitrīno antidaļiņa ir antineitrīno (νˉ). 1962. gadā noskaidrots, ka ir divu veidu neitrīno: mionu (v_μ) un elektronu (v_e) ar atbilstošajām antidaļiņām νˉ_μ un νˉ_e. Visbiežāk ar neitrīno jāsastopas β radioaktīvajā sabrukšanā. Hipotēzi par neitrīno izteicis V. Pauli (1931), bet terminu ieviesis E. Fermi. Neitrīno esamību pierādījuši K. Kauans un F. Reiness (1953).

Definīcija: Periodiskās sistēmas V grupas elements, atomnumurs 7, atommasa 14,0067; atklāts 1772. gadā. Zināmi seši izotopi, no kuriem divi ir stabili. Gāze bez krāsas un smaržas, ρ = 1,251 kg/m³, t_v = –195,8 °C, t_k = –210 °C. Slāpeklis bija pirmais ķīmiskais elements, ko E. Rezerfords 1919. gadā pārvērta citā ķīmiskajā elementā — skābeklī. Izmanto inertu atmosfēru radīšanai, šķidro slapekli — par aukstuma aģentu.

Definīcija: Spēka mērvienība SI. 1 Ν ir spēks, kas ķermenim, kura masa ir 1 kg, piešķir 1 m/s² lielu paātrinājumu, kas vērsts spēka darbības virzienā. Nosaukta I. Ņūtona vārdā.