Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Viens no elektrodinamikas pamatlikumiem, kas nosaka elektrisko strāvu magnētisko mijiedarbību: mehāniskā spēka lielumu, ar ko magnētiskais lauks darbojas uz vadu, pa kuru plūst elektriskā strāva (spēks atkarīgs no strāvas stipruma, vada garuma un magnētiskā lauka indukcijas, kā arī no strāvas virziena attiecībā pret vada asi), divu vadu mehānisko mijiedarbību, ja pa tiem plūst elektriskā strāva (speciālgadījumā, kur vadi ir paralēli, tie pievelkas, ja strāva plūst vienādā virzienā, un atgrūžas, ja strāva vados plūst pretējos virzienos), un sakarību starp strāvas virzienu vadā un tā radītā magnētiskā lauka virzienu (spēkā ir svārpsta likums). Likumu formulējis Α. Μ. Ampērs (1820).