Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Ierīce debespušu noteikšanai, kas norāda magnētisko meridiānu. Kompass tika izgudrots un pirmoreiz izmantots Ķīnā apmēram 200. g.p.m.ē., kopš XII gs. to pazīst Eiropā. Kompasa galvenās sastāvdaļas ir brīvi kustoša magnetizēta šautriņa, kas Zemes magnētiskā lauka ietekmē vienmēr norāda Z — D virzienu, un disks ar 360° sadalītu skalu. Kompasu lieto jūrniecībā, aviācijā, astronomijā, alpīnismā, tūrismā utt. orientācijai, kursa noteikšanai, azimuta mērīšanai. Atkarībā no izmantošanas mērķa un konstrukcijas īpatnībām ir dažādi kompasu veidi: busole, žirokompass u. c.