Definīcija: Valodu tipoloģiskās klasifikācijas iedalījuma vienība, kurā valodas iekļaujas pēc vispārīgām būtiskām valodas struktūras iezīmēm, neņemot vērā visas attiecīgās valodas īpatnības. Pēc šī iedalījuma šķir izolējošās, aglutinatīvās, fleksīvās, inkorporējošās valodas.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007