Definīcija: Radioaktivitāte, kurā atoma kodols izsviež alfa daļiņu un pārvēršas par cita ķīmiska elementa atoma kodolu. Pazīstami apmēram 25 dabiski un 100 mākslīgi radīti ķīmisko elementu izotopi, kuru kodoliem piemīt alfa radioaktivitāte. Izsviesto α daļiņu enerģija ir 4–9 MeV. Radioaktīvais elements var izsviest arī α daļiņas ar vairākām enerģijām, kas veido attiecīgā elementa α spektru. α radioaktīvo kodolu pussabrukšanas periods ir robežās no 10–7 s līdz 1015 gadiem.
B. Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 1989
LValfa radioaktivitāte; α radioaktivitāte
RUальфа-радиоактивность; α- радиоактивность
Fizikas terminu vārdnīca. LZA TK Terminoloģija 5 — R., LVI, 1964
