Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Atoma centrālā daļa, kurā sakoncentrēta gandrīz visa atoma masa. Atoma kodols sastāv no nukloniem, t. i., no protoniem un neitroniem, un tā rādiuss ir (3–10)·10^–15 m, kas ir apmēram 10⁵ reižu mazāks nekā atoma rādiuss. Atoma kodols ir ļoti blīva sistēma (ρ ≈ 10¹⁷ kg/m³); protonus un neitronus saista kodolspēki. Protonu skaits atoma kodolā ir vienāds ar ķīmiskā elementa atomnumuru. Atoma kodoli savstarpēji atšķiras ar protonu un neitronu skaitu, kā arī ar radioaktīvajām īpašībām. Zināmi apmēram 1600 dažādu atoma kodolu: 1300 radioaktīvie un 300 stabilie atomu kodoli. Atoma kodolu apzīmē ar attiecīgā ķīmiskā elementa simbolu, kam ir divi indeksi — apakšējais norāda atomnumuru, augšējais — nuklonu skaitu kodolā (masas skaitli). Piemēram, ¹²₆C apzīmē oglekļa atoma kodolu, kura atomnumurs ir 6, bet masas skaitlis 12. Atoma kodolu īpašības pētī kodolfizika.