Definīcija: Periodiskās sistēmas IV grupas elements, atomnumurs 6, atommasa 12,011; pazīstams kopš senatnes. Zināmi septiņi izotopi, no kuriem divi ir stabili. Dabā sastopams dimanta, grafīta, ogles veidā; ogleklis ir augu un dzīvnieku organismu galvenā sastāvdaļa. To izmanto metalurģijā, elektrodu izgatavošanai, adsorbēšanai, ķīmiskajā rūpniecībā u. c. 1961. gadā Starptautiskajā ķīmiķu kongresā tika ieteikts oglekļa izotopu 12C ņemt par pamatu jaunai atommasu skalai (skābekļa skalas vietā). Radioaktīvo oglekli 14C izmanto par iezīmēto atomu fotosintēzes, vielmaiņas, organisko reakciju mehānisma u. c. pētījumos.
B. Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 1989
LVcenti-; c
Definīcija: Priedēklis fizikālo lielumu mērvienību daļu nosaukumu veidošanai; nozīmē 10–2. Piemēram, 1 cm = 10–2 m.
B. Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 1989
LVkulons; C; ampērsekunde
Definīcija: Elektrības daudzuma un elektriskā lādiņa mērvienība SI. 1 C ir elektrības daudzums, kas tiek pārnests caur vadītāja šķērsgriezumu vienā sekundē, ja vadītājā plūst nemainīga 1 Α stipra strāva. Nosaukts Š. O. Kulona vārdā.
B. Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 1989
LVgaismas ātrums; c
Definīcija: Ātrums, ar kādu elektromagnētiskie viļņi izplatās vakuumā. Vielā tas atkarīgs no vides laušanas (refrakcijas) koeficienta. Vakuumā c = 299 792,5 km/s, un tā ir viena no svarīgākajām fizikas pamatkonstantēm.
B. Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 1989