Definīcija: Elastīga mikrodaļiņu (elektronu, atomu u. c.) izkliede vielā, kuras dēļ no sākotnējās daļiņu plūsmas veidojas difraģētu daļiņu kūļi. Uz ekrāna iegūst izkliedēto mikrodaļiņu intensitātes maksimumus un minimumus (līdzīgi kā gaismas difrakcija). Daļiņu difrakcijas atklāšana apstiprināja matērijas korpuskulāro un viļņējādo īpašību duālismu. Daļiņu difrakciju pirmo reizi novēroja, elektroniem atstarojoties no niķeļa kristāla (Deivisona un Džērmera—Tomsona eksperiments). Šim eksperimentam bija svarīga nozīme L. V. de Brojī ideju pārbaudē (de Brojī vilnis) un kvantu mehānikas izveidošanā. Daļiņu difrakcija novērota arī citām mikrodaļiņām (neitroniem, atomiem, molekulām). Daļiņu difrakciju izmanto vielu atomārās struktūras analīzē — elektronogrāfijā un neitronogrāfijā.
B. Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 1989
LVdaļiņu difrakcija
RUдифракция частиц
Fizika. LPE tematiskā šķirkļu saraksta projekts. — R., 1978
