Definīcija: Valodas, kurās gramatiskās nozīmes izsaka galvenokārt ar īpašu elementu — ārējo vai iekšējo fleksiju. Pie fleksīvajām valodām pieder, piemēram, indoeiropiešu un semītu valodas. Semītu valodās ir iekšējā fleksija — transfikss. Indoeiropiešu valodās ir galvenokārt ārējā fleksija — galotne, kas bieži vien vienlaikus var izteikt vairākas gramatiskās nozīmes, piemēram, latviešu valodā lietvārdu locījumu galotnes izsaka locījuma, skaitļa un dzimtes nozīmi.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
LVflektīvās valodas; fleksīvās valodas; sintētiskās valodas
