Definīcija: Kopš XIX gadsimta beigām pazīstams sabiedriskā transporta veids, kas savieno dažādā augstumā esošus maršruta galapunktus pa vienmērīgā slīpumā izbūvētu sliežu ceļu, kur kā vilcējspēku izmanto motoru un trosu un zobratu iekārtas. Funikulerus parasti izmanto pilsētās ar stāvu zemes reljefu, to maršruti ir īsi, ar 1 — 2 pieturām. Senākie funikulieri kā tehnikas pieminekļi ir tūristu piesaistes, piemēram, Tbilisi Gruzijā un Šamonī Francijā.
Tūrisma un viesmīlības terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2008
LVtrošu dzelzceļš; funikulieris
RUфуникулёр
Krievu-latviešu celtniecības terminu vārdnīca — R., 1998
