Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Daļiņu plūsma, kas krīt uz Zemes no kosmiskās telpas. Primārais kosmiskais starojums nonāk līdz Zemes atmosfērai, un tajā galvenokārt ir protoni un α daļiņas. Sekundāro kosmisko starojumu izraisa primārā kosmiskā starojuma mijiedarbība ar atmosfērā ietilpstošo vielu molekulām, un tas sastāv no dažām elementārdaļiņām (elektroniem, pozitroniem, γ kvantiem, dažādiem mezoniem u. c.). Kosmiskā starojuma nokļūšanu uz Zemi ietekmē tās magnētiskais lauks; vislielākā kosmiskā starojuma intensitāte ir uz poliem, vismazākā — uz ekvatora. Kosmiskajā starojumā ietilpst daļiņas, kam ir ļoti liela enerģija, pat līdz 10¹⁹ eV, kādu pašlaik nav iespējams iegūt pat visspēcīgākajos lādētu daļiņu paātrinātajos. Kosmiskā starojuma fizikā daudz jaunu atziņu iegūts, izmantojot Zemes mākslīgos pavadoņus un raķetes, taču, neraugoties uz to, vēl nav pilnīgas skaidrības par kosmiskā starojumā izcelšanos. Kosmiskā starojuma izpētei ir liela nozīme elementārdaļiņu fizikas attīstībā, jo daudzas elementārdaļiņas vispirms tika atklātas kosmiskajā starojumā, un tikai pēc tam tās izdevās iegūt laboratorijās.