Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Viens no trim termodinamikas pamatlikumiem, kas nosaka noslēgtā termodinamiskā sistēmā norisošo procesu virzienu. No otrā termodinamikas likuma izriet, ka sistēmas siltumu nav iespējams pilnīgi pārvērst darbā. Tas nozīmē, ka siltums pats no sevis nevar pāriet no vietas ar zemāku temperatūru uz vietu ar augstāku temperatūru. Vispārīgā veidā šo likumu var formulēt šādi: katrs process dabā noris tā, ka tas ved no mazāk varbūtīga stāvokļa uz vairāk varbūtīgu stāvokli. Stāvokļa varbūtības mērs ir sistēmas entropija. Otro termodinamikas likumu formulē arī kā entropijas palielināšanās likumu: dabā procesi noris tā, ka entropija vai nu saglabājas (atgriezenisks process), vai arī palielinās (neatgriezenisks process). Tā kā pilnīgi atgriezeniski procesi dabā nepastāv, tad reālie procesi vienmēr saistīti ar entropijas palielināšanos. Otrā termodinamikas likuma pamatideju pirmais izteicis N. L. S. Karno (1824), nosaukumu un pirmo formulējumu devis R. Klauziuss (1850). Saskaņā ar otro termodinamikas likumu nav iespējams konstruēt otrā veida «mūžīgo dzinēju».