Definīcija: Teikuma loceklis, ko veido patstāvīgs vārds noteiktā gramatiskā formā viens pats vai kopā ar palīgvārdu — prievārdu, partikulu vai palīgdarbības vārdu, piemēram, teikumā Kā apstulbis viņš bija apstājies pie durvīm visi teikuma locekļi ir vienkārši.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
LVvienkāršs teikuma loceklis
RUнераспространенный член предложения; неразвернутый член предложения