Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Ķīmiskie elementi, kuriem raksturīga liela brīvo elektronu koncentrācija un kuru atomi saistīti ar metālisko saiti. Pie metāliem pieder vairāk nekā 80 ķīmiskie elementi. Brīvā veidā metāli sastopami meteorītos un tīrradņos. Gāzveida agregātstāvoklī metāli ir vienatoma gāzes, cietā agregātstāvoklī — galvenokārt kristāli. Metāliem raksturīgs noteikts fizikālo īpašību kopums: spīdums, laba elektrovadītspēja un siltumvadītspēja. Vairākumam metālu piemīt cietība un plastiskums apvienojumā ar lielu stiprību un elastību. Metāliskas īpašības piemīt arī lielam skaitam sakausējumu. Daudziem metāliem noteiktā temperatūrā novērojama elektriskās pretestības izzušana (supravadītspeja). Elektromagnētiskie viļņi izplatās pa metālu virsmu (skinefents). Pēc blīvuma u. c. raksturlielumiem metālus parasti iedala: smagajos metālos (ρ >> 5·10³ kg/m³ — varš, dzelzs, cinks, dzīvsudrabs, alva, mangāns, hroms u. c.), vieglajos metālos (alumīnijs, magnijs, berilijs, litijs u. c.), sārmu metālos, sārmzemju metālos, lantanoīdos, aktinoīdos, cēlmetālos, pārējos metālos.