Definīcija: The nonsecret half of a cryptographic key pair that is used with a public key algorithm. Public keys are typically used when encrypting a session key, verifying a digital signature, or encrypting data that can be decrypted with the corresponding private key.
Definīcija: Atslēga, ko publiskās atslēgšifrēšanas procesā lietotājs izplata saviem potenciālajiem korespondentiem un ko šie korespondenti izmanto, lai šifrētu lietotājam adresētos ziņojumus un atšifrētu lietotāja signatūru, kas šifrēta ar lietotāja privāto atslēgu.
