Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Viela, kurai piemīt elektronvadītspēja un kuras elektrovadītspēja normālos apstākļos ir lielāka nekā dielektriķiem, bet mazāka nekā metāliem. Pusvadītāji ir vairākums minerālu, daudzi elementu periodiskās sistēmas IV, V un VI grupas elementi (germānijs, silīcijs, fosfors, selēns). Pusvadītāju elektrovadītspēju ietekmē daudzi taklori: temperatūras maiņa, apgaismojums, radioaktīvais starojums u. c. Šīs pusvadītāju īpašības izmanto tehnikā, lai viena veida enerģiju pārvērstu citā, piemēram, siltuma enerģiju elektriskajā (termoelektroģenerators), starojuma enerģiju elektriskajā (pusvadītāju fotoelements, saules baterija). Pusvadītājus izmanto arī, lai radiotehniskās un elektrotehniskās ierīcēs ģenerētu, pastiprinātu un iztaisnotu maiņstrāvu, jo tiem ir vairākas priekšrocības: neliela masa, mazi gabarīti, liela izturība, ilgs darbības laiks, samērā neliels enerģijas patēriņš. Visplašāk pusvadītājus izmanto pusvadītāju diodēs un pusvadītāju triodēs (tranzistoros). pusvadītāju elektriskās īpašības izskaidro zonu teorija.