LV beta radioaktivitāte; β radioaktivitāte; β sabrukšana
Definīcija: Spontāns atoma kodola radioaktīvās pārvēršanās process, kurā kodols izsviež elektronu (β– radioaktivitāte) vai pozitronu (β+ radioaktivitāte) un pārvēršas par kāda cita ķīmiskā elementa atoma kodolu. Kopā ar elektronu vai pozitronu kodols izsviež arī neitrīno (antineitrīno). β radioaktivitātē ietilpst arī elektrona satveršanas process, kurā atoma kodols satver kādu no sava apvalka elektroniem. Dabā sastopamie β radioaktīvie elementi parasti ir β– radioaktīvi. β radioaktivitāte ir visizplatītākais radioaktivitātes veids. β radioaktīvo elementu pussabrukšanas periodi ir no sekundes daļām līdz 109 gadu. β radioaktivitāte izskaidrojama ar protonu un neitronu savstarpējo pārvēršanos kodolā.
B. Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 1989
