Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: 1. Darījumu vieta, kurā satiekas preču vai pakalpojumu piedāvātāji un pircēji, notiek maiņas darījumi, kā arī veidojas preces cena, kas ir atkarīga no piedāvājuma un pieprasījuma. Atkarībā no tā, kas tiek pārdots, ir: patēriņa preču tirgus, ražošanas resursu tirgus, pakalpojumu tirgus, kapitāla tirgus, naudas tirgus, aizdevu kapitāla tirgus, vērtspapīru tirgus, darba tirgus un nekustamā īpašuma tirgus. Δ iedala arī pēc citām pazīmēm: pēc organizētības — organizēts tirgus un neorganizēts tirgus; pēc atklātuma — atklāts tirgus un slēgts tirgus; pēc piedāvāto preču sortimenta — viendabīgs (homogēns) tirgus un neviendabīgs (heterogēns) tirgus; pēc konkurences iespējām — pilnīgs tirgus (pilnīga konkurence) un nepilnīgs tirgus (nepilnīga konkurence); pēc ieņemamās daļas (sk. tirgus formas).
2. Norobežota teritorija, kurai piešķirts īpašs statuss un kurā notiek preču pārdošana. Δ teritorijā atrodas paviljoni, kioski, novietnes, citas slēgtas pastāvīgas tirdzniecības vietas, nojumes, tirdzniecības galdi (letes); tajā var būt brīva teritorija tirdzniecībai no transportlīdzekļiem, iekārtotas dažādas citas tirdzniecības vietas. Latvijā Δ pārvalda reģistrēti uzņēmumi. Δ iedala: pārtikas preču Δ un nepārtikas preču Δ. Δ ir jāievēro mazumtirdzniecības u. c. tirdznieciskās darbības noteikumi.

Definīcija: Vieta, kurā pārdevēji un pircēji tirgojas ar precēm. Kopējais preces pieprasījums. Longman's Dictionary of Business English, 335