Definīcija: Darba sprieguma lielākā vērtība, kas var rasties normālos apstākļos jebkurā brīdī jebkurā tīkla punktā. Komutācijas vai citu pārejas procesu izraisīts pārspriegums te netiek ņemts vērā.
Elektroenerģētikas pamatterminu skaidrojošā vārdnīca — R., Jumava, 1997