Definīcija: Gramatikas apakšnozare, kurā cenšas izzināt un formulēt likumus, pēc kuriem runātāji veido sintaktiskas struktūras. Vēlāk šāda pieeja izmantota arī morfoloģijā. Pirmais ģeneratīvās gramatikas virziens formulēts 20. gs. 50. gados.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007