Definīcija: (1) Homoloģisko hromosomu vai hromosomu homoloģisko rajonu tuvināšanās mejozes prof āzē (zigotēnā — pahitēnā), veidojot bivalentus vai multivalentus. Konjugācija parasti sākas centromēras rajonā vai arī no hromosomu distālajiem rajoniem, kas piestiprināti šūnas kodola apvalkam. Konjugācijas laikā notiek krustmija. (2) Gamētu vai vienšūnas organismu īslaicīga savienošanās vai pilnīga saplūšana. (3) Infuzoriju savienošanās, kuras laikā notiek savstarpēja mikronukleju apmaiņa.
Ģenētikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981
LVkonjugācija; konjugēšana; darbības vārdu locīšana
