Definīcija: Viens no valodas normas tipiem. Valodā tradicionāli izveidojušās, visai literārajai valodai kopīgas, apzināti izkoptas un noteiktā periodā par paraugu atzītas un rakstītos avotos (gramatikās, vārdnīcās) fiksētas valodas likumības. Literārās normas var noteikt arī administratīvi akti, piemēram, Latvijā uzvārdu rakstību — Ministru kabineta noteikumi. Literāro normu ievērošana visos literārās valodas funkcionālajos paveidos (stilos) sekmē literārās valodas kā tautas kopvalodas pēctecību.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
