Definīcija: Skaņa, kuru izrunājot mēles izliekuma augstākais punkts ir pie cietajām aukslējām. Piemēram, latviešu valodā tradicionāli par palatāliem uzskata mīkstos līdzskaņus ģ [], j, ķ [c], ļ [], ņ [] un patskaņus e, ē [e], e [], ē [], i, ī [i].
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007