Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm

Definīcija: Fonoloģijā — tāds, kas norāda, ka šādas skaņas izrunā mēles izliekuma augstākais punkts ir zem cietajām aukslējām. Viena no fonoloģiskajām šķīrējpazīmēm. Piemēram, latviešu valodā [+ priekšēji] ir patskaņi e, ē [e], . [], ē [], i, ī [i], tie veic īpašas fonoloģiskas funkcijas: tie spēj palatalizēt iepriekšējus līdzskaņus, piemēram, skaldīt [skldit] — šķelt [celt], un noteikt citas fonētiskas pārmaiņas, piemēram, k > c > ķ : roka [ruok] — rociņa [ruotsi] — roķele [ruocele] un g > dz > ģ : zirga [zirg] — zirdziņa [zirdzi] — zirģeļa [zire]. Latviešu valodas patskaņus a, ā [], o, o [o], u, ū [u] biežāk lietotajā bināro šķīrējpazīmju sistēmā uzskata par pakaļējiem, t. i., tie ir [– priekšēji].