Definīcija: Aizsargājama dabas teritorija, kas pārstāv noteikta apvidus dabas un kultūrvēsturiskas vērtības un kas ir piemērota sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai. Dabas parkus veido apvidos ar īpatnējām gleznainām ainavām, nozīmīgiem dabas un kultūrvēsturiskiem objektiem, tajos notiek dabas aizsardzības un ainavu veidošanas pasākumi, ierīkotas vietas atpūtai, maršruti pastaigām, mācību un izziņas takas. Pirmie dabas parki pasaulē tika izveidoti XX gs. sākumā Vācijā, vēlāk — Francijā, Beļģijā. Latvijā 2002. gadā bija izveidots 21 dabas parks (Daugavas un Abavas ielejas, Gaiziņkalna, Tērvetes u. c.).
Tūrisma un viesmīlības terminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2008
LVdabas parks
RUприродный парк
Krievu-latviešu celtniecības terminu vārdnīca — R., 1998
ENnature park; landscape conservancy reserve
LVdabasparks
RUприродный парк
DENaturpark; Landschaftsschutzgebiet
FRparc naturel
J. Dolacis. Mežtehnikas, mežsaimniecības un kokrūpniecības terminu vārdnīca. — R., 1998
ENnature park
LVdabasparks
RUприродный парк
Konsultants. Palīglīdzeklis valodas praksē. 8. laidiens. Dabas aizsardzības termini — 1989